Es ar savu mazo draudziņu biju pavadījusi kopā, kādu mēnesi. Tad radās iespēja izrādīt savus darbus. Tas bija pirms gada. Oficiāli. Pirmo reizi. Tas nebija manis dēļ. Es vēlējos, lai viņš mani pamana. Bet viņam bija vienalga. Tad es pamazām kritu izmisumā, bet mans fotoaparāts bija līdzās.

Ar seju dubļos biju kritusi. Vajadzēja piecelties. Sākt dzīvot sev. Par viņu aizmirst. Tad sākās jauns mācību gads. Pēdējais. Un pa to laiku biju iemantojusi zināmu atpazīstamību. Ar to man bija par maz. Es gribēju viņu atgūt. Veltīgi. Viņš man bija zudis. Paliku es un fotoaparāts.

Mēs cirtām ēnas kopā. Ļauno, tumšo pagātni. Gaišās skaistās atmiņas. Visu cirtām.

Pāri palika tikai fotogrāfijas. Tās pašas izdzēsu. Lielākoties.

Pamazām sāku zīmēt briesmoņus.

Beidzot aizbraukšu. Gribētos aizbraukt uz gadu ar cerībām, ka mani aizmirsīs. Nav jau tā. Gribētos būt citur. Varbūt ir labāka vieta. Pati tagad saprotu, cik neloģiski rakstu. Miega bads dara savu. Autobusā jau nebūs saldāka gulēšana. Orģijas viesnīcā, mani iepriecina. Pastaigas pa visādiem muzejiem arī. Ja vien spēšu paiet. Diemžēl kāds no rīta mani noteikti pamodinās.

Nogurdinošs liekas brīdis pirms aizbraukšanas. Gribas, lai ātrāk. Sajūsma mijas ar skumjām. Es ceru, ka Latvija mainīsies. (es ceru, jau sen). Atpakaļceļā noteikti raudāšu.

Es protams varu aizmirst pasi un nekur nebraukt. Varu neierasties tieši paradzētajā laikā. Varu izdarīt pašnāvību. Varu palikt tepat, galu galā.

Vajadzēs vēlāk pārbaudīt drukas kļūdas savos rakstos.

Fotografēt es sāku, tad kad tiku pie sava Mazā draudziņa. Beidzot, kāds kuru saukt par Savējo.

Cilvēki tajā laikā, viens otram nepiederēja. Bija salauzta sirds un vajadzēja brīnumu, vai vismaz kaut kādu motivāciju dzīvei. Dzīve vienu gadu no vietas, bija kā beigusies. Šī stadija mani beidza nost. Es lēnām pārgāju citā līmenī, lai saprastu. Sapratu.

Tad man uzdāvināja Fotoaparātu. Es tam netuvojos, kādu laiku. Tas ir tāpat kā sastopot foršu vīrieti. Ar piesardzību, es to vēroju. Es zināju, ka viņš būs mans. Tomēr man patika šī-lēnā tuvošanās. Sākumā gan mums bija nesaskaņas. Es biju apjukusi. Kad satiec kādu ar ko pavadīsi kādu laiku no savas dzīves, sajūti bailes. Tu, to sākumā vēl nezini. Un ir bail spert soli, ir bail vispār. Jo, kas zin ko atnesīs šis “Svešinieks.” Atbraucis no pašas Rīgas, tēva pasūtīts. Rēzeknē tādus dabūt nevar.

Ir jābūt pārliecībai, ka tas ir īstais. Es atnācu mājās, un man pateica. Te nu viņš bija. Stāvēja manā acu priekšā. Daudz biju par viņu dzirdējusi, nu redzēju tikai bildēs, internetā. Dzīvē viņš protams izskatījās savādāk. Kā dzīvs.

Es pat viņam tā īsti nepieskāros, tikai tā garāmejot. Tad gāju gulēt ar domu, ka Man viņš ir. Neatceros ko redzēju sapnī. Iespējams ko labu.

Un mūsu kopdzīve pamazām tika uzsākta. Mēs tā īsti sagājām kopā, kaut kad pēc trim nedēļām. Tas bija Jūlijā, pirms gada. Tagad mums būs 1 gada jubileja. Savādi secināt, ka sākumā likās, ka nebūs labi. Bet Mēs izrādījāmies lielisks pāris. Mēs abi šaubījāmies, bet es jutu, ka starp mums būs kaut kas liels.

Pirmo es bildēju sevi. Tad bildēju savu dzimto pilsētu, kuru Mēs kopā izstaigājām. Vienmēr to biju vēlējusies. Tagad man bija savs, mazais draudziņš. Mans.

Tā bija skaistākā vasara, tikai bēdīga. Ar viņu kopā, biju sava vectēva bērēs. Mēs viņu bildējām. Atvadas. Priekšā gaidīja, kas dižs.

Mēs kļuvām par vienu veselu. Mēs kļuvām nešķirami.

Pavisam drīz, es pazudīšu. Aizbraukšu uz savu otro dzimteni. Jau otro reizi. Tagad tas būs vasarā, pagājušoreiz tas bija ziemā. 160 latu vērts, apmaksāts ceļojums. Ir vērts aizdomāties, vai vispār vajag atgriezties. Vajag. Vajag pateik cilvēkiem, ka es viņus mīlu. Man rūp, ka kāds mīl mani. Tādu kāda esmu.

Ja es atgriezīšos un būšu mainījusies, es beigšu fotografēt. Ja nē, tad turpināšu.

Ja beigšu, būšu beidzot normāls cilvēks. Ja turpināšu, nekad neapprecēšos.

Imagine there is no heaven.

Es dažkārt (varbūt arī bieži) mēdzu parādīties cilvēkiem sapņos. Erotiskajos sapņos es pārsvarā parādos lateksa tērpā ar pātadziņu rokās. Vai bez pātadziņas, kā kuram/kurai. Tomēr šis raksts nav veltīts tiem cilvēkiem, kuri redz mani savos erotiskajos sapņos. Par to citreiz.

Šis stāsts ir par cilvēkiem, kuri man ir ļoti tuvi. Tie, kas mani redz savos erotiskajos sapņos nav šo cilvēku skaitā. Es ienāku, šo cilvēku sapņos kā ļaunais personāžs. Mēs ikdienā parasti esam draugi or something like it. Vienreiz šādā sapnī es sadedzināju mācītāju. šis raksts pat nav par sapņiem, bet gan par to, ka man lemts izdarīt dzīvē ko ļaunu. (Vai, kā uz to raugās) Ko labu. Kāpēc vecāki automātiski ir Tavas ticības noteicēji, līdz konkrētam vecumam. Laikam vajadzēja likt jautājuma zīmi. Es noteikti zinu, ka katoliete es nevēlējos būt. Bet nācās.

Pēdējo reizi, kad biju baznīcā es no tās aizbēgu. Kopš tā laika, baidos iet iekšā.

Vēl es sapņos mēdzu Marinēt cilvēkus, tādējādi atbrīvojoties no viņu līķiem. Vispār vajadzētu apkopot, to kā mani sapņos redz citi. Tā vien šķiet, ka sapņos es cilvēkus pamudinu uz grēkiem. Varbūt tā ir arī dzīvē. Kaz zin. Es zinu.

Par to ko es redzu savos sapņos, es labāk klusēju.

Tikai kārtējā spēle. Kad cilvēki kā mazi bērni met kauliņus, ar cerībām, ka izkritīs sešinieks. Ar cerībām, ka tas otrs pieļaus kļūdu vai pārāk ilgi šaubīsies.

Es uztaisīšu savā istabā remontu. Un uzņemšu ciemiņus.

Gribas pateikt dažus nekrietnus vārdus, par cilvēkiem. Cilvēki šaubās. Cilvēki, domā. Cilvēki domā, ka šaubās. Cilvēki, nav pārliecināti, vai viņi nešaubās. Ja viņi šaubās Viņi mirs un tas būs sāpīgi. Man ir žēl cilvēku.

Šodien Mēs sēdējām uz soliņa, parkā. Katrai no mums bija nopirkts kāds kārums. Skatījāmies uz Pareizticīgo katedrāli. Tai bija nokrāsots jumts. Tajā Zilajā tonī.

Tad izspēlējām parodiju par Forestu Gampu un tām konfektēm. Nevienai nekas jēdzīgs nesanāca. Vienai bija kaut kāda papagaiļu barība nopirkta, kura sastāvēja no medū salipinātām sēkliņām un vēl sazin ko. Otrai bija krāsainās konfektes, kuras visas garšoja vienādi, bet glazūra atšķīrās. Glazūra bija vienā no tiem spilgtajiem pārtikas krāsvielu toņiem. Man protams, bija kaut kāds sūds kastītē. Uzķēros uz akciju. Nopirku trifeles, kuras garšoja Ne- Pēc trifelēm. Ja man būtu jāizdara Foresta Gampa cienīgs secinājums, es teiktu, ka dzīve ir sūds. Tu nopērc kaut ko kastītē un domā, ka Tev ir paveicies. Tad tu atver un saproti, ka esi nopircis sūdu, bet vienalga ir jāēd, jo naudiņu par to esi iztērējis gan.

Tad es izsviedu kastīti, ar neapēstām trifelēm. Dažas vēl bija palikušas.

Vai tas nozīmē, ka izdarīšu pašnāvību? Vai arī, ka turpmāk būšu piesardzīgāka? Varbūt esmu uzlabojusi kādam klaidonim dzīvi? Un man no tā jāsecina, ka, ja esi nopircis sūdu apēd līdz galam. Vai izdari pašnāvību un uzlabo kādam omu.

Mūsu pasaule ir mehānisms, kura zobratiņi nav pielāgoti cits citam. Vaina nav materiālā, bet gan Pulksteņtaisītājā. Trūkst Pulksteņtaisītāja.

Tas viss ir bezjēdzīgi. Nekas nav savā vietā.

Par visskumjāko dienu manā mūžā.

Es sēdēju parkā uz soliņa, bija auksti. Tas bija ziemā, tikai nebija sniega. Tas bija pirms diviem gadiem.

Viņš neatnāca.

Kad mani nodeva labākā draudzene, man sāpēja. Kad man pateica, ka esmu slima, man sāpēja. Tomēr tas viss ir nesalīdzināms, gaidīšanai uz soliņa, ar nepiepildītām alkām.

Negulēju visu iepriekšējo nakti. Es gaidīju.

Bija vērts nosalt, lai salauztu sirdi.

Šādu virsrakstu pamanīju uz kāda žurnāla, vai avīzes pirmās lappuses. Laikam, tas bija žurnāls.

Un tad es aptvēru, ka atmiņas par nākotni, ir . Man tādas noteikti ir.

Katru reizi, kad esmu iztēlojusies piemērot kāda vīrieša uzvārdu sev. Katru reizi, kad mums bija bērni. Katru reizi, kad mēs cēlāmies kopā un mīlējāmies. Katru reizi, kad mēs drāzāmies, kur pagadās, kad man ienāca prātā. Tajās reizēs, kad ejot garām vīriešu apģērba stendiem, es piemērīju viņam drēbes. Iztēlojos, kā mēs tās kopā pirkām. Man tecēja asaras, kad tas nepiepildījās. Tās ir Atmiņas par nākotni.

Es jau sen varēju būt triju bērnu māte, un man varēja būt cits uzvārds. Noteikti pastāv tāda Paralēlā pasaule, kurā tas viss notiek. Tad gribētos redzēt, vai mēs izšķīrāmies un cik banāla bija tiesasprāva, kā mēs svaidījāmies ar šķīvjiem un “Mūsu” kopīgajām mantām. Tās jau atkal ir Atmiņas par nākotni.

Kad esi kādu ielaidis “Atmiņās par nākotni.” Ir jāpacenšas arī to “kādu” izlidināt laukā.