If I could make the world as pure and strange as what I see,
I’d put you in the mirror,
I put in front of me.

-Velvet Underground-

Savu dzimšanas dienu esmu nolēmusi svinēt divos dažādos bāros, lai mani būtu grūtāk atrast. Vajadzības gadījumā izmantojot arī trešo. Lokācijas maiņa norisināsies apmēram divas reizes, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Aizvadītā nedēļa sevī nesa skumjas atziņas, kuras manī tomēr izraisīja smaidu. Apciemoju vienu cilvēku, kuru nebiju redzējusi vairākus gadus. Iepriecinot ar labām ziņām. Esmu ieguvusi Respektu savu bijušo pasniedzēju acīs. Skumjais fakts ir fakts, ka esmu aizvainojusi absolūti man nepazīstamus cilvēkus ar savu rīcību. Tiku saukta pie atbildības un nopratināšanas. Savukārt, norādīt kā man dzīvot, varu atļauties vien pati es.

Mana fotosesiju komanda ceturtdienas vakarā bija sapulcējusies kafejnīcā un mēs spriedām jaunas idejas attiecībā uz fotogrāfijām.

Noskatījos filmu, kas mani saraudināja. The Fountain – ar manu mīļoto Hjū Džekmenu galvenajā lomā. Sen aizmirsta, bet atgūta un iemīļota filma, kuru arī noskatījos vienā dienā ar iepriekšminēto ir filma Labyrinth, kurā spēlēja Deivids Bovijs, arī iemīļots. Šīs divas filmas izraisīja nostaļģisku mijiedarbību ar manām atmiņām. Šobrīd galvā skan frāze no filmas The Fountain. “What if you could live forever?” Ejot mājās, pēc šīs filmas noskatīšanās man bija grūti. Gribas saglabāt visu tieši tādu, kāds tas šobrīt ir.  Šorīt sāku aptvert, ka mans kaķis ir vecs. Varbūt es pati esmu vecāka. Laiku nav iespējams redzēt. Mēs cilvēki jūtam laiku. Mēs jūtam, laiks aiziet. Mēs izniekojam dzīvi. Tikai satiekot sen neredzētus cilvēkus, Tu saproti, ka esi bijis citur, tad kad tev vajadzēja būt blakus. Iespējams tas ir abpusēji.

Būdama intraverts cilvēks, esmu sākusi uzvesties ekstraverti. Mana bezapziņa ir izlauzusies.

Vai pēdējā laikā ir parādījusies doma kādu nodurt?

Vai tev ir vēlme bakstīt ar adatām (citiem asiem, durošiem, griezošiem priekšmetiem) mazu lellīti ar kāda cilvēka sejas fotogrāfiju uz tās?

Vai bieži jūties laimīgs/ laimīga?

Savos sapņos mēdz izvarot cilvēkus?

Tev rodas vēlme būt kādas sektas dalībniekam/dalībniecei/ vadītājam/ vadītājai ?

Bieži esi orģiju dalībnieks/ dalībniece?

Vazājies kopā ar dīvainiem cilvēkiem/ bohēmistiem?

Dzer alkoholu?

Lieto internetu?

Skaties/ lieto pornogrāfiju?

Dzīvo dubultu/ daudzšķautnainu dzīvi?

Bieži sarunājies ar sevi?

Lieto/ uzņem pārtikas produktus sēžot pie datora?

Raksti virtuālo dienasgrāmatu/ dienasgrāmatu?

Ja uz lielāko daļu jautājumu atbilde ir “Jā” ar tevi viss ir kārtībā.

Šorīt biju dusmīga. Tāpēc pavadīju Akadēmijā ļoti ilgu laiku. Rezultātā gandrīz pabeidzu/ piebeidzu savu pirmo linogriezumu. Darboties ar asiem darbarīkiem, man nudien patīk. Izgāzu emocijas savā darbiņā, gluži kā teica pasniedzējs. Pavadīju ilgu laiku kopā ar pasniedzēju. Savādi, bet es saprotu, ka dažiem cilvēkiem piektdienas mēdz būt diezgan vientuļas. Citas dienas arī. Man savukārt šodiena- sāksies vakarā. Nolēmu pierakstīt nedēļas laikā aizvadīto, jo rīt iespējams/ visticamāk/ noteikti būs paģiras. Nedēļas laikā esmu sabiedrojusies ar saviem jaunajiem biedriem, pareizāk sakot biedrenēm. Kopā pavadītais laiks, ir ierindojies patīkamo atmiņu plauktā. Secināju, ka veselu nedēļu esmu pavadījusi, bez cilvēkiem ar kuriem esmu tikusies ikdienā (vismaz pēdējos 11 gadus.) Esmu palaidusi garām savas draudzenes dzimšanas dienu, jo pavadīju šo dienu – citā dzimšanas dienā. Esmu nogaršojusi labāko vīnu, kuru savā mūžā līdz šim esmu dzērusi. Savādais atgadījums ar peli un manas jaunās atklāsmes par savu dzīvi, pietuvinājis mani citam līmenim. Nākamais līmenis. Next level is my new old life. Savukārt, mans pirmais gudrības zobs, man ir sācis krist uz nerviem. Ir sāpīgi uzņemt pārtiku, ja asais zobs plēš manu miesu. Esmu veiksmīgi tikusi galā ar savu divdesmit gadnieces krīzi. Turpmākos divdesmit gadus varēšu pavadīt- laužot galvu citā līmenī. Laiks iet uz priekšu, taču šo laika plūsmu var cienīgi sajust. Redzēt sevi no malas, es nevaru. Esmu noskatījusies jauno filmu par Halku (The incredible Hulk) kura man patika daudz labāk kā iepriekšējā. Varētu padiskutēt par šo filmu – ar sevis cienīgiem cilvēkiem, kuri fano par komiksu varoņiem un komiksiem. Vēl noskatījos filmu “Just my luck”, kura vienkārši bija – jauka un romantiska. Nobeidzu skatīties savu mīļāko seriālu “Coupling”, esmu iekrājusi arī zināšanas sakarā ar šo seriālu. Tagad esmu par sevi lepna. Man ir jānoskatās filma “Iron man”, savādāk sākšu sevi ienīst.

Vakar. Tas bija vakar. Es neatceros ko es domāju, kamēr gāju uz mājām. Pēkšņi manas domas, idejas, atmiņas, jebko, kas iekrājies augstāk par jostasvietu, pāršķēla pele. Es sastingu. Pele mani gaidīja. Tā vienkārši sēdēja. Tiklīdz stingums bija beidzies, tas man prasīja zināmu laiku, es mēģināju tuvoties. Man par milzīgu pārsteigumu tā palika savā vietā. Es pavisam mierīgi pelei piegāju klāt un pastiepu roku. Tas ir dabiski, cilvēki stiepj rokas pretī nezināmajam. Pele nekustējās, īstenībā tā mēģināja uzrāpties man uz rokas, kas bija vēl nereālāk. Es, kura bija uz mirkli aizmirsusi jebko un visu, šajā pasaulē, pašā dīvainākajā mirklī savā dzīvē, atrados ar peli uz vienas plaukstas. Mēs bijām divi.

Es sajutos laimīga. Aizskrēju, ar visu peli uz plaukstas, pēc fotoaparāta. Atgriezos ārā, izlaidu kaķi laukā. Kaķis pilnīgi ignorēja manu peli. Viņš pēc desmit minūtēm bija atradis savu peli. Man nācās noskatīties kā aiziet bojā viena pele, kamēr viena cita pele atradās man uz plaukstas. Es itkā sapratu, kāpēc esmu radīta.

Es ienesu peli mājā. Es biju vienīgā, kas zināja, ka šobrīd mājā kāds ir ienesis peli. Es peli mēģināju pabarot. Iedevu maizi. Maize pelei negaršo. Es iedevu sieru. No siera pele atteicās. Es iedevu pelei arbūzu. Arbūzi pelēm garšo. Man arī.

Es visu šo laiku biju cimdos. Es atkailināju rokas. Šajā mirklī es sajutos savādi maiga – iekšienē. Dziļi dvēselē, kur mīt briesmoņi, es sajutu gaismu. Pele piespiedās manai siltajai plaukstai. Tā mīlēja to.

Pele ložņāja man pa roku, pa pirkstiem, pa plaukstu. Es jutos dīvaini. Es jutos labi. Mazā radība manī pamodināja svaigas, labas sajūtas. Gaišumu. Šajā pusstundā, pasaulē biju tikai es un pele. Mēs bijām kopā.

Es sapratu, ka paturēt es peli nevarēšu. Tomēr atvadīties man no tās negribējās. Es itkā biju atradusi, uz mirkli sevi. Uz mirkli sajutu, ka man ir siltas asinis. Uz mirkli sajutos, ka esmu dzīva. Dzīvāka.

Es palaidu peli vaļā.

Mans pirmais gudrības zobs ir pāršķēlis manas smaganas.

„Dievkalpojumu vada robots. Viņam palīdz mazs zēns ar mirdzošām acīm.”

Человек — это сложный организм как по физическим и психическим способностям, так и по внешнему облику и внутренней конструкции. Поэтому рисунок тела человека как наиболее совершенной и сложной формы представляет собой высшую ступень учебного процесса академической школы.

Именно в сравнении с человеком по отношению к нему легче установить, что мало или велико, легко или тяжело.

Sakarā ar laikapstākļiem, jeb vēlos minēt faktu, ka ārā kļuvis manāmi aukstāks, es oficiāli paziņoju, ka: “Fotosesiju sezona ir noslēgusies!” Man ir svēts pienākums tagad gulēt ziemas miegu.